Pieneņu medus

 

Visapkārt pienenes zied un priecē acis ar savu dzelteno paklāju, pilnu smaidīgām puķu sejiņām. Vienīgi dārzniekus, liekas, šis skats neiepriecina. Tikmēr čaklas saimnieces paņem groziņu, salasa pāris simtus dzelteno pieneņu ziedu un gatavo gardu pieneņu medu!

 

Varētu jau strīdēties – pieneņu medus vai vienkārši sīrups. Man  pēc konsistences iznācakā biezs sīrups, bet pēc garšas.. hm.. kā medus!

Vispirms salasa pieneņu galviņas, kuras tikko atvērušās un kurām vidus vēl nav pilnībā atvēries, galvenais neņemt pārziedējušās. Pirms likšanas groziņā nopurina kukaiņus, citādi vēlāk tie saķep ziedos un grūti dabūjami laukā.

 Pēc tam salasītās pieneņu galviņas aplej ar vārošu ūdeni. Sākumā uzlej mazliet ūdeni, kad pienenes saplakušas, var pieliet vēl klāt, svarīgi lai ūdens nav par daudz pieliets, citādi medus nebūs tik aromātisks.

Pienenēm uzliek vāku un atstāj diennakti nostāvēties, pēc tam tās izkārš caur smalku sietiņu.

Šķidrumu lej katlā un pievieno cukuru (attiecībā 1:1, ja grib ļoti biezu, medaini saldu sīrupu, vai attiecībās 1:0,5, ja gribas vairāk just pieneņu rūgtumiņu, nevis medus saldumu).

Pieneņu medus vārīšanās laikā vairākkārt jānosmeļ putas, tad kārums pagrabā labi glabāsies visa gada garumā.

Pieneņu medus jāvāra aptuveni stundu. Kad pagājusi puse vārīšanai paredzētā laika, bieži veidojas burbuļi, kas palēnām nāk uz augšu. No šī brīža jāstāv katliņam klāt un enerģiski jāmaisa, citādi saldā masa pāries pāri un sakaltušu to dabūt nost no plīts virsmas ir patiesām mocības, tā paliek kā karamele.

Kad masa sabiezē, noslēdz uguni un salej iepriekš izkarsētās burciņās. Jārēķinās, ka atdziestot medus paliks biezāks, tāpēc ļoti biezu to nav ieteicams savārīt. Medum no karotes ir lēnām jālīst (divreiz lēnāk nekā ūdenim). Ja piliens turas pie karotes (kā labam bišu vāktam medum), tas jau savārīts par daudz.

Der zināt

§                                 Pieneņu medu var vārīt dažādi. Viens no variantiem – uzreiz pārlej ūdeni un vāra aptuveni 40 – 50 minūtes, tad nokārš, pieliek cukuru (attiecībās 1:1), uz vārīšanās beigām pievieno nedaudz svaigi spiestas citronu sulas un savāra biezu sīrupu. Otrs variants – pārlej ar vārošu ūdeni, liek uz nakti nostāvēties, no rīta šķidrumam pievieno ābolu sulu (attiecībā 1 :0,5), pievieno cukuru un vāra, kamēr masa sabiezē.

§                                 Ja pieneņu medum gatavošanas laikā pievieno nedaudz skābuma (ābolu, citronu vai cidoniju sulu), tam ir izsmalcinātāka, bagātāka garšas buķete.

§                                 Dažas saimniece pieneņu medus gatavošanai izmanto tikai zieda dzeltenās lapiņas, pamatni nogriežot. Izmēģinot abus variantus, jāsecina, ka garša no tā nemainās, bet laika gan vajag daudz, lai salasītu tikai ziedlapiņas, tas īsti nav tā vērts.

Svarīgi!

Pieneņu medu lielos daudzumos nav ieteicams lietot bērniem līdz 18 – 20 gadu vecumam. Tajā ir ļoti daudz rūgtās garšas, kas var ietekmē kaulu augšanu. Tas jebkurā gadījumā ir našķis, kuru lieto pa tējkarotei, nevis pusburciņu dienā.