Pamazām iet zudumā vecās, labās receptes, kā mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas gatavoja ēst, kā iztika bez lielveikalu sortimenta un pašas mājās visu gatavoja. Un nekā netrūka, arī veselība cilvēkiem bija daudz reižu stiprāka, bērni nezināja, kas ir alerģija, staigāja plikām kājām līdz pat rudenim un neslimoja. Tagad no pārtikas produktu piedāvājuma žilbst acis un veselība tiek sagrauta jau bērna pirmajā dzīves gadā. Tāpēc ir cilvēki, kas mēģina dzīvot savādāk un domā par to, kā pašam pagatavot izejvielas un tālāk arī produktus, ko likt ģimenei galdā, bez E-vielu pārbagātības, filtrēšanas, balināšanas un attīrīšanas, kā tas ir, piemēram, ar cukuru un veikalā iegādājamajām eļļām. Zinātnieks Andris Špats reiz kādā sarunā ar rakstu autori savā dzērveņu purvā skaidroja, ka visu bērnību ir uzaudzis ar cukurbiešu sīrupu un līdz pat armijas laikam uzturā lietojis tikai šādu saldvielu, un rezultātā pensijā aizgājis tikai ar četriem zaudētiem zobiem. Viņa jaunākās māsas jau bērnībā tika pie veikala konfektēm un zobi sabojājās daudz ātrāk. Mēs neizmantojam to, kas pie mums labi aug un no kā var saražot ļoti vērtīgus produktus, tā vietā labāk visu importējam no ārvalstīm un maksājam par to lielu naudu, piedevām pazaudējot vietējo ražošanu un darbavietas.
Pamatā no cukurbietēm var pagatavot labu, kvalitatīvu sīrupu, ko var lietot cukura vietā un kurš ir daudz vērtīgāks, veselīgāks, jo baltā cukura ražošanas gaitā visas attīrīšanas un filtrācijas procesu rezultātā diemžēl izfiltrējas arī vērtīgie mikroelementi. Vēl var mēģināt cukurbietes skābēt kā senos laikos un pagatavot etiķi. Citus konservus no cukurbietēm pagatavot neizdodas. Ir saimnieces, kas šīs bietes pievieno dažādiem ēdieniem, piemēram, pagatavo ķīseli vai izcep maizīti.
Sīrupa vārīšana
Lai sanāktu gards sīrups, cukurbietēm jābūt labi nogatavinātām, tās paliek vēl saldākas, ja paliek uz lauka līdz pirmajām salnām. No apsalušām bietēm iznāk gardāks sīrups. Tad tās novāc, notīra un nomazgā. Labi ir sagatavot sīrupu mēneša laikā pēc novākšanas, lielie cukura ražotāji izpētījuši, ka uzglabājot bietes, tajās strauji zūd cukura saturs, tāpēc viņi cenšas bietes pārstrādāt pēc iespējas ātrāk. Un patiesi, vārot šo sīrupu pavasarī, tam bija izteiktāka, rūgtāka biešu garša nekā tad, ja tas tiek darīts līdz Ziemassvētkiem.
Bietes vajadzētu sagriezt garenos gabaliņos, ideāli, ja mājās ir kāpostu ēvele, tad tās var saēvelēt kā kāpostus, ja ne – sagriež ar nazi kā kartupeļu salmiņus. Darbs ir gana grūts, jo bietes ir blīvas un cietas. Sagrieztās bietes ber lielā katlā (mazāk par 10 litru katlu nav vērts ņemt, jo no 10 kilogramiem notīrītu sakņu var iegūt vien kilogramu sīrupa), pārlej ar ūdeni, lai visas biete nosegtas, un vāra 2,5 – 3 stundas. Vārīšanās laikā lielākā daļa biešu cukura (saharoze) nonāk ūdenī. Katlu ar bietēm un novārījumu atdzesē aptuveni 5 – 6 stundas, tad izkārš caur kokvilnas audumu. Var vēl uzlikt slogu, lai iztek viss šķidrums. To nostādina, lai nogulsnes paliek trauka apakšā. Dzidro sulu liek lēzenā katlā un pacietīgi vāra, līdz iztvaicējas liekais ūdens. Vārīšanās laikā rūpīgi jānosmeļ baltās putas, jo tās var radīt sīrupam nepatīkamu, rūgtu garšu. Jāvāra diezgan ilgi – kamēr masa sabiezē un sīrups sāk putot, reizēm tas pat ceļas augšā kā piens. Tas nozīmē, ka sīrups ir gatavs – uguns jānoslēdz un sīrupu var pildīt burkās. Kad sīrups atdzisīs, tas paliks biezāks. Ja sīrups labi savārīts, tas nebojājas un ledusskapī vai labā pagrabā glabājas vairākus gadus.
Ja nav laika vienā dienā līdz galam savārīt, vārīšanu var turpināt gan otrā, gan trešā dienā. Vien jārēķinās, ka mājās būs diezgan specifisks aromāts, un, ja nav jaudīgs tvaiku nosūcējs, labāk vārīšanu veikt laukā vai vasaras virtuvītē.
Cukurbiešu sīrupa sagatavošanas process ir darbietilpīgs, bet noteikti ir tā vērts, jo tas ir daudz veselīgāks par cukuru, bagāts ar mikroelementiem, un kādas piparkūkas sanāk, ja cukura vietā mīklai pievieno šo gardumu! To var cukura vietā pievienot arī citiem konditorejas izstrādājumiem (tikai tad jāsamazina receptē dotā šķidruma daudzums), jo cepot mazliet specifiskā biešu garša pilnībā izzūd, vēl vairāk – tā rada bagātīgu, aromātisku garšas buķeti!
Kā skābēt?
Senākos laikos cukurbietes skābēja kopā ar lapām vai atsevišķi. Tas jo īpaši bija izplatīts Krievijā un Polijā, arī Zemgalē cukurbietes saimnieces skābēja līdzīgi kāpostiem un pēc tam vārīja „bačiņus” – tā tautā sauca zupu, kas ļoti līdzīga skābētai kāpostu zupai mūsdienās.
Pirms skābēšanas bietes nomazgā, nomizo un sagriež smalkos gabaliņos. Lapas nomazgā un arī sagriež. Pārlej visu ar ūdeni un vāra 10 minūtes. Tad to visu kārto māla podā, pa starpai var likt putraimus vai miltus, uzliek slogu un pārlej ar šķidrumu, kurā vārījās bietes un kam pievienots nedaudz sāls. Lai ātrāk sāktos rūgšanas process, var pielikt ēdamkaroti rūgušpiena. Kad sākusies rūgšana, māla pods jānovieto pagrabā vai citā vēsākā traukā, citādi bietes nebūs garšīgas (process līdzīgs kā skābētiem gurķiem). No šādām bietēm var vārīt zupas.
Iedvesmai: - Ja cukurbiešu sīrupu savāra kopā ar pienu vai saldo krējumu, iznāk gardas gotiņas konfektes.
- Kafija no cukurbietēm: kad cukurbietes novāktas, tās nomazgā, nomizo, vēlreiz nomazgā un sagriež mazos gabaliņos, kurus izkaltē cepeškrāsnī. Tad tās mazliet apgrauzdē un samaļ, kamēr vēl siltas. Uzglabā hermētiskā traukā. Jo samaltā cukurbiešu kafija ilgāk uzglabāta, jo labāka esot tās garša. Vāra kā parasto kafiju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru